autors: Tomass Stepiņš 

illustrācijas : @buimister.art

2017. gada 21. novembris, 53. autobuss

Dodos uz Šampēteri. Dīvaini – autobuss, ar kuru ikdienā nesanāk braukt pārāk bieži, ir gluži tukšs. Jāpiemin, ka ar ‘tukšs’ es raksturoju transportu, kurā cilvēku blīvums neliek manam apkārtmēram sarauties par pārdesmit centimetriem. Apsēžos pie loga, četru krēslu ailē. Nākamajā pieturā iekāpj nenosakāma vecuma vīrietis treniņtērpā. Apsēžas man pretī un uzsāk dedzīgu diskusiju ar sevi krieviski. Nedabiski sāk trīcēt, raustīties. Vīrs apsēžas uz zemes un draud visiem, kas mēģina tuvoties. Nepatīkama gaisotne.

2017. gada 15. decembris, 6. tramvajs

Dodos uz pasēdēšanu pie paziņas Teikā. Apsēžos pie durvīm, vienvietīgajā krēslā. Tallinas ielas pieturā iekāpj četrdesmitgadīga sieviete. Vagonā ir vairākas nepārprotami brīvas sēdvietas, tomēr viņa izvēlas stāvēt blakus manam krēslam. Ieklepojas. Nevaru saprast, mājiens vai mana muļķīgā izdoma? Nolemju nepievērst uzmanību. Kad pienāk laiks kāpt ārā, dāma nekavējoties ieņem manu vietu.

2018. gada 9. janvāris, 6. tramvajs

Dodos uz mājām. Jānobrauc tikai pāris pieturas, ieņemu jau vietu pie durvīm. Ģertrūdes iela. Cenšos izkāpt, taču iekšā kāpēji metas tramvajā kā izbadējušos vilku bars. Izkāpt izdodas tikai pāris pieturas tālāk.

2018. gada kaut kāds februāris, 15. trolejbuss

Sarunāta tikšanās. Pārpildīts transports, garš brauciens priekšā. Sviedru smārds sitas degunā un izraisa vieglu nelabumu. Pāris tantītes apņēmīgi cenšas nokļūt uz otru trolejbusa galu, kustoties kā neapturamas, tarāniem aprīkotas galeras. Pūlis lamājas bilinguāli.

2018. gada 8. marts, neatceros, kurš autobuss

Garš brauciens. Iekāpj jauns muskuļkalns treniņtērpā. Cenšos atvairīt kaitinošās, uz stereotipiem balstītās domas. Tomēr sajūtos muļķīgi, kad vīrietis sāk uzkrītoši skaļā balsī runāt pa telefonu, izmantojot visu plašo krievu valodas lamuvārdu spektru. 

2018. gada 14. maijs, 23. trolejbuss

Brauciens uz lielveikalu. Transports tikpat labi varētu būt pārvietojama sauna. Stāvu, turēdamies pie vēsā stieņa, un cenšos paciest karstumu. Garām lāčo Goliāta apmēru vīrs un uzmin man uz kājas. Saīdzis paskatās uz manu pēdu, pēc tam uz mani, un kaut ko dusmīgi purpina par ‘’maisīšanos pa kājām’’.

2018. gada 7. jūlijs, 11. tramvajs

Dodos uz darbu. Izskatās, ka svētku drudzis ir pārņēmis sabiedrisko transportu. Ļaužu daudzums šķiet sirreāls pēc Latvijas standartiem, tomēr tas nepadara braucienu nepatīkamu. Es vēroju skaistos tautastērpus. Es neesmu entuziastisks patriots, tomēr mani pievelk šie greznie, senie tērpi. Pieturās stāvošie dalībnieki dzied un, iekāpjot tramvajā, dziesmā iesaista arī citus. Latviešu izteiktā introverta mentalitāte tiek kliedēta ar svētku atnākšanu. 

2018. gada 9. jūlijs, 11. tramvajs

Vakars iestiepies rītā. Dziesmu svētku noslēguma koncerta radītais aizkustinājums vēl dzīslās. Galvā skan tautasdziesmu piedziedājumi. Tramvajs tik pilns, ka nav pat jācenšas līkumos saglabāt līdzsvaru – apkārt esošie cilvēki mani tur. Visi ir apvienojušies vienā kopdziesmā un cenšas kliedēt nogurumu. Es nevienu šeit nepazīstu, tomēr neviens man te nav svešs. Kaut kas mūs vieno, atver vienu otram. Iešaujas prātā, cik komiski gan izskatās visi šie tautastērpos ģērbtie dziedātāji modernajā tramvajā. Pāris tautumeitas izvelk vīna pudeli un draudzīgi to padod apkārt pa tramvaju. ‘Gaismas pilij’ skanot, līksmotāji izdzīvo šo reizi piecos gados sastopamo saliedētību, un es izbaudu tikpat retu un skaistu braucienu transportā.

2018. gada 16. jūlijs, 3. autobuss

Nežēlīgs pekles karstums liek sviedriem līt aumaļām, brauciens šķiet kā vizīte vecmāmiņas cepeškrāsnī. Cilvēki atkal spiežas, grūžas, purpina. Varbūt tas ir karstuma nopelns, tomēr man šķiet, ka šī ir tautas sabiedriskās dzīves īstā seja, kuru tikai Dziesmu svētki spēja noslēpt un pārvērst skaistā saliedētībā. Viss ir atgriezies vecajās sliedēs (haha), tauta atkal ir kļuvusi par indivīdu kopumu nevis kopīgu ķermeni.

Simtgades Dziesmu un Deju svētki ir aizgājuši tikpat strauji kā tie atnāca, atstājot aiz sevis saviļņotu cilvēku pūļus un patriotisma pārņemtus jauniešus. Lai vai kā gribētos izvairīties no klišejām, uzskatu, ka svētki ietekmēja teju visu rīdzinieku dzīves, un šī ir tikai viena no daudzām perspektīvām. Vēlējos dalīties ar refleksijām par patīkami aizvadīto pasākumu, nenogurdinot lasītāju ar jau iepriekš lasītiem aprakstiem par tā norisi.

#

July 21, 2018

Comments

Šobrīd dzīvoju/mācos ārzemēs, atrodos lekcijā, lasu šos tekstus un skaļi smejos, liekas tomēr sāk pietrūkt Rīgas sabiedriskā transporta piedzīvojumi.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.