Raksta Tomass Stepiņš.

13. Saeimas vēlēšanas ir aizritējušas, Daugava nav izžuvusi un saule vēl lec austrumos. Vēlētāju pieprasītās krasās pārmaiņas, pamostoties 7. oktobra rītā, nešķiet manāmas, un visticamāk nebūs vēl pietiekami garu laika posmu, lai par tām tiktu aizmirsts. Ņemot vērā visus apstākļus, vēlēšanu rezultāti man nešķita pārsteidzoši un varam secināt, ka koalīcijas veidošana būs garš un piņķerīgs process. Šis secinājums balstās novērojumā, ka savstarpējās pretrunās esošie partiju solījumi vēlētājiem neļaus specifiskām partijām vienoties, tos nelaužot. Tomēr mani visā procesā vairāk ieintriģēja nevis tie 54%, kas izvēlējās izmantot savas demokrātiskā pilsoņa tiesības, bet gan 46% ‘’atturībnieku’’. Pareizāk sakot, mani interesē cēloņi mūsu sabiedrības apolitiskumam. 

Pirms dažiem mēnešiem veikta aptauja lsm.lv norāda uz nepatīkamu realitāti – par politiku interesējas tikai 20% jauniešu(18g.-30g.). Pieņemu, ka zemās aktivitātes iemesli šajā un citās vecuma grupās ceļas no paša politikas jēdziena. Daudzi 21. gadsimta politiķi Latvijā ir skumja paradigma demokrātijas nepilnībām, proti, indivīda sevis uzturēšana un apgādāšana ieņem augstāku vietu cilvēka vērtību hierarhijā nekā neatlaidīga kalpošana tautai. Pateicoties dažādajiem politiskajiem skandāliem, kuru nosaukumi iederētos uz starptautiska bestsellera vāka, vārds ‘’politika’’ ir ieguvis smagnēju pieskaņu. Tautas acīs tas tuvojas grandiozajam latviešu lamuvārdu sarakstam, kur tas pievienosies ‘’bībeļbiksim’’, ‘’knapzaķim’’ un ‘’pundurpūslim’’.

Pieņemot, ka šī ir problemātiskās situācijas sakne, rodas zināma bezpalīdzības sajūta. Vārda nozīme un garša ir apzināti teju neietekmējami atribūti. Jaunu, daudzsološu un godīgu cilvēku iesaistīšanās politikā neuzlabo viņu kolēģu radīto gaisotni ap politiku, pateicoties cilvēku tendencei atcerēties slikto. Vidējais Latvijas iedzīvotājs neuzskatīs politiku par ‘’jēdzīgu’’ vai ‘’sakārtotu’’, līdz valsts krasi neuzlabos viņa dzīves līmeni. Izskrienot cauri vēstures grāmatai, var induktīvi secināt, ka tas visticamāk nenotiks nekad, un pat ja notiks, tas nebūs pietiekoši apmierinoši, lai kompensētu par politiķu veiktajiem noziegumiem pret valsti un tās iedzīvotājiem. 

Šķietami loģiskais ceļš vārda ‘’politika’’ cieņas atjaunošanai ir ļaut visam notikt dabiski. Nepatīkamā konotācija pametīs šo vārdu līdz ar cilvēkiem, kas piedzīvoja korupcijas un oligarhijas uzplaukumu, lai vai cik amorāli tas izklausītos. Tomēr tautas iesaistīšanu politikā, tās kaunpilnā stāvokļa izlīdzināšanu var panākt ar daudz citu līdzekļu, piemēram, dažādu diskusiju, debašu un sarunu noturēšanu, politikas kā obligāta mācību priekšmeta ieviešanu visās skolās, politisku raidījumu straumēšana citās mediju platformās, jo arvien mazāk jauniešu izvēlas skatīties televizoru, to aizvieto youtube vai kāda cita līdzīga saite.

Demokrātija nav utopiska valsts pārvaldes forma, un tā pieprasa ieguldījumu no visas tautas, lai spētu kvalitatīvi funkcionēt. Manuprāt, mūsu apolitiskā sabiedrība ir enkurs valsts attīstībai, tādēļ šis jautājums ir jārisina un tam jāpievērš uzmanība visās jomās. Tautai ir jābūt nojausmai par to, kas notiek valstī, par to, kas tad īsti tiek vēlēts vēlēšanās – Saeima vai valdība, par to, kas slēpjas aiz frāzes ‘’naudas zagšana’’, kā arī pašiem jāuzņemas iniciatīva, jāapspriež politika savos draugu lokos, un sliktākajā gadījumā – jādibina pašiem sava partija!

# # #

October 13, 2018

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.