Screen Shot 2018-12-07 at 18.58.35

Skolas apslāpē radošumu skolēnos. Frāze, kuru dažādu diskusiju ietvaros nākas dzirdēt itin bieži, tomēr līdz šim atliku pārdomas par šo tematu uz kādu brīvāku laiku. Tomēr nesen, skolas uzdevuma ietvaros (ironiskā kārtā) man nācās analizēt pazīstamā oratora Kena Robinsona slaveno TEDtalks runu ar nosaukumu ‘’Kā skolas nogalē radošumu”. Caur komiskām asprātībām un stāstiem no savas dzīves, Robinsons izklāsta savu diezgan vienkāršo argumentu, kura secinājums sakrīt ar runas nosaukumu. Tomēr par spīti manai patikai pret mūsdienās reti sastopamajām retoriskās mākslas izpausmēm, mans prāts cēla zināmus iebildumus pret runas premisām. Viena no manām pirmajām un svarīgākajām piezīmēm bija fakts, ka Robinsons nespēja, izvairījās vai arī vienkārši aizmirsa definēt jēdzienu ‘radošums’. Man kā tradicionālas dialektikas piekritējam šis apstāklis traucēja analizēt visu runu. Uzskatu, ka runāt par tik abstraktu konceptu kā radošums ir bezjēdzīgi, ja vien netiek pieņemts kāds stabils sākuma punkts, kā piemēram, definīcija.

Tomēr, kad sāku pats domāt par to, ko saprotu ar radošumu, atdūros pret nekonkrētības sienu.

Ko gan saprast kā radošu? Kur novilkt robežlīniju? Un kas ir šīs līnijas otrā pusē? Racionālisms?

Screen Shot 2018-12-07 at 17.55.00

Zināmu kopsakarību šajā jautājumā var novilkt ar Renē Dekarta un Baruha Spinozas apcerēto racionalitātes (reason) un sajūtu (passions) savstarpējo iekšējo cīņu un simbiozi. Protams, ņemot šos slaveno filozofu traktātus par pamatu, varam radošumam piešķirt sinonīmu ‘sajūtas’ vai ‘sajūtu izpausmes’, un tādā gadījumā nonākam pie skaistas, vienkāršas bipolaritātes. Bet ierobežot radošumu ar šādu definīciju būtu diezgan negodīgi. Uzņēmējs, kas atrod ‘radošu’ risinājumu problēmai, visticamāk, nebalstās uz savām sajūtām, bet gan kritisku situācijas analīzi un loģisku secinājumu par efektīvāko risinājumu. Tomēr šis ir tas radošums, ko uzņēmēji meklē savos potenciālajos darbiniekos. Šāds domu eksperiments rada jautājumu - vai starp racionalitāti un radošumu maz ir starpība? Māksla ir izpausme, kuru šķietami nekādos apstākļos nevarētu saukt par racionālu, nevis radošu. Tomēr kas fundamentāli ir māksla? Manā subjektīvajā izpratnē (kas, visticamāk, ir daudz apstrīdamāka, nekā citu, daudz inteliģentāku cilvēku centieni definēt mākslu) tā ir līdzeklis, caur ko mākslinieks pauž savas emocijas, vai arī meklē pareizos emocionālos akordus, caur kuriem likt skatītājam kaut ko just. Tas nozīmē, ka māksliniekam ir sākuma punkts A un mērķis B. Viņš vai viņa izmanto savas prasmes, idejas, domas, lai pēc iespējas efektīvāk nonāktu līdz šim mērķim, emociju vai domu izpausmes. Ja procesam pieiet caur šādu sausu un primitīvu prizmu, tad ar ko gan radošums atšķiras no racionalitātes?

Screen Shot 2018-12-07 at 17.51.21

Labākā atbilde, ko varēju rast - radošums NAV efektīvākais ceļš līdz jebkādam mērķim. Pieņemot racionālu problēmu risināšanu kā normu, radošums ir novirze no šīs vispārīgās normas, līdz ar to piesaistot cilvēku uzmanību. Šo sakarību var visvienkāršāk attēlot ģeometriski. Starp diviem punktiem ir tikai viens attālums - taisna līnija. Tomēr šos divus punktus var savienot arī ar bezgalīgi daudz dažādu garumu, formu līnijām, kuras var būt viena par otru interesantākas. Taisnā līnija ir racionālā pieeja, bet visas pārējās – radošās pieejas. Šī shēma atspoguļo faktu, ka radošām pieejām nav gala, tās ir unikālas un neatkārtojamas.

Atgriežoties pie sākotnējās problēmas – radošuma cīņai ar izglītības sistēmu, ir grūti rast viennozīmīgu spriedumu. Kens Robinsons argumentēja, ka pastāvošā izglītības iekārta radās līdzās industrializācijas procesam, tādēļ loģiski izriet, ka skolas cenšas aizpildīt darbaspēka tirgu un attiecīgi sagatavot skolēnus tā, lai tie iekļautos sabiedriskajā, kapitālisma zobratu mehānismā. Uzskatu, ka šis ir gluži neapgāžams secinājums, tomēr korelācija starp šo faktu un radošuma apslāpēšanu nav tik melnbalta. Tiesa, par svarīgākiem priekšmetiem skolā stereotipiski tiek uztverti tie, kurus parasti neuzskata par radošiem (matemātika, fizika, valodas), tomēr kā jau minēju iepriekš, klasificēt veselu nozari kā radošu vai neradošu ir muļķīgi. Ja ar ‘’radošuma apslāpēšanu’’ var saprast tā sekundāro stāvokli skolas sistēmā, tad es piekrītu apgalvojumam. Tomēr skola nesastāda visu bērna, pusaudža vai jaunieša dzīvi, kreativitāte var plaukt un zelt ārpus skolas caur dažādiem hobijiem un aktivitātēm.

Screen Shot 2018-12-07 at 17.29.02

Racionalitāte un radošums nav antonīmi, tomēr arī ne sinonīmi. Tos drīzāk varētu interpretēt kā domāšanas spektra daļas, kas lielā mērā pārklājas, par spīti plaši kultivētiem stereotipiem. Cilvēks dzīvo vislabāko dzīvi, pārvaldot abas spektra daļas. Un lai gan varētu šķist, ka skolas un radošuma starpā valda negāciju piesātinātas attiecības, uzskatu, ka cilvēka radošā kapacitāte ir lielā mērā atkarīga no viņa paša. Nedomāju, ka skola varētu patiesi radoša cilvēka intelektuālajā augsnē iznīcināt radošuma iedīgļus tikai caur tās primitīvo, uz darba tirgu orientēto izglītības shēmu. Tas, kurš gribēs būt radošs, spēs gāzt arī lielākus šķēršļus par skolu ceļā un savu kreativitātes brīvību.

- Tomass Stepiņš

December 7, 2018

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.