Helēnas Bergas teksts

Es gribu atrast ceriņu pieclapīti un sajust tās saldeni rūgteno garšu mutē, apzināties, ka par katru vēlēšanos ir jāmaksā. Es gribu redzēt dzeltenu tauriņu, zinot, ka pavasari nāk un iet, saprast, ka mirdzošas acis tumsā redzēt nevar, aizmiegt tās ciet un aizmirsties. Es gribu ieskatīties tavās acīs un pārmaiņas pēc ko sajust – pēc tam klusi nozust. Tikai zini, ka mēs atkal tiksimies nākamajā augustā, uzupurēsimies savam godam un tāpat arī šķirsimies. Reizēm uz sliktas nots atvadīties ir labāk nekā neatvadīties.

Es sapņoju par atvadīšanos no šīs mūžīgās melanholijas, kas man velkas pakaļ gluži kā pirmajās rīta stundās neaizmirstams sapnis, tas zūd pēc pāris mirkļiem, taču sajūta paliek. Tā mani ir sevī ievilkusi, neapdomīga sirēna un es esmu tikai zemīgs zvejnieks, kas apmaldījās viņas saldajā dziesmā. Es cenšos izkļūt no viņas svētā pieskāriena, viņas spiedīgais skūpsts gūst manas notirpušās lūpas un pamodina kaisli, ko tikai viņa spēj veldzēt. Es ielūkojos tumšajā ūdenī un jūtos tukša. Šis tukšums sniedzās līdz bezgalībai un vēl tālāk. Viņa velk mani dziļāk un es domāju par to, kas bijis, kas ir un kas būs.

Visam ir sākums un beigas. Ir brīži, kurus ir neiespējami aizmirst. Spiedīgas vasaras dienas un tavs cerīgais skatiens, iededzināts manā atmiņā. Es gribu atkal būt septiņus gadus veca, peldēties mēnessgaismā un justies vienota ar kaut ko, tā vietā lai nebūtu savienota pat pati ar sevi. Es gribu just kaislīgu dzīvību pulsējam savās vēnās, pakļauties katram mirkliem gluži kā tagad es pakļaujos tev. Nekad neizmirstot, ka katrs brīdis reiz beidzas. Beigas nav jauns sākums, beigas ir upe, kuras gājumu neviens nevar apturēt, tās nāk un aizskalo visu sev līdz. Lai arī kā mēs cīnītos, tās nāks. Viss mainās. Mūžīgi, pārmaiņas ir vienīgā patiesība, kas ir noteikta. Tavs skatiens tiks mūžīgi glabāts pie manis, manā azotē, kur paslēpts visdārgākais.

Čūska, kas met nost savas ādas dienu un nakti. Katru rītu es mostos un iepazīstos ar sevi no jauna. Stāsts gan mūžīgi ir viens un tas pats, es piedzimstu un jau zinu, kuras kļūdas mani pazudinās. Vēli vakari un nākamie rīti, iepriekšējās dienas nožēlas rit caur mani tikpat neapturami, cik laiks. Mēs esam, kas mēs esam, lai kādās ādās ietērptos. Ievelc mani sevī un izspļauj ārā, jauns es, labāks es. Es tikai gribu būt viegla. Būt putns, kas dejo caur mākoņiem, pirmās saullēkta sekundes, kurās viss šķiet iespējams. Pēdējās pusnakts sekundes, tavas lūpas mani izmaina kā man šķita nekad nebūs iespējams. Es esmu saulriets četros vakarā, padarot tavas acis smagas un pēdējās vēlmes izgaistošas.   Ļauj man mainīties. Paņem manas rokas un pārkausē mani skaistā, kvēlojošā radībā.

Manos sapņos ir lieli logi, caur kuriem vienmēr ir redzama saules gaisma, mājas, kurās gaisotne ir mūžam viegla. Manos sapņis ir gaisīgs vasaras vējš, kurš nes pēdējos neapdomīgos jaunības mirkļus, tie smaržo kā zemeņu ievārījums un pēdējā cigarete mūsu mīļākajā vietā. Viegls saldums, kas zūd tikpat ātri, cik atnāca. Manos sapņos ir bezrūpīgi vasaras rīti, mūsu sarunām nav īsta temata, taču mēs pasakam visu, ko jebkad esam vēlējušies. Mēs dzeram aukstu kafiju, tās rūgtenā garša man atgādina to, ka kvēlākās vēlēšanās reti kad piepildās. Tu pieskaries manam plecam nedaudz par ilgu, lai mēs būtu tikai draugi, lūdzu, beidz sevi maldināt. Varbūt es maldinu pati sevi. Mēs spēlējam mūžīgas paslēpes, jo pavadīt savu dzīvi spēlē ir labāk nekā kādam atklāties. Es nolieku savu kafiju, atdodu tavu kreklu un dodos. Projām, pati nezinot kur, galvenais projām. Es jau šeit esmu bijusi pārāk ilgi.

Es esmu bezgaisīga pilsēta, noklāta ar pelniem, ielas tukšas, mājas ar aizvērtiem slēģiem. Šī nav tā Rīga, ko visi atceras. Vientuļas ēnas ir mani iedzīvotāji, tukšums, kas skan manās ausīs, vienīgās sarunas. Atklāj mani no jauna ar mīlošu roku. Visi aiziet ar netīrām rokām un dīvaini klusām sirdīm.  Pamests kaķēns, kas vēlas maigu pieskārienu. Bezdievīga jūra, kas mūžīgi viļņojās – izmaini dabas likumus, iekļauj mani sevī, apstājies. Drebuļi pāriet pār manu mugurkaulu katru reizi, kas mūsu skatieni sastopās. Es vairs nezinu, kas es esmu.

Plēstas ziedlapiņas, es viņu mīlu, es viņu nemīlu. Es tevi nekad neatcerēšos. Tu mani atcerēsies vienmēr. Viss, ko es jūtu ir jau sen izdalīts, mēs nevaram atgriezt atpakaļ pagātni, lai kā arī gribētos. Aizved mani līdz mājām un parādi man, kur es guļu jau mūžību. Vientuļa atdusas vieta kaut kur Rīgas centrā, es tur ierādu virtuvi visiem jaunajiem iemītniekiem. Mēs dzīvojam kopā un es nekad vairs nejūtos vientuļa.

Pavasaris vienmēr ved sev līdzi jaunus cilvēkus un vecas jūtas. Es gremdējos mūžīgajā dziesmā, kas skan man galvā līdzko saule aust un nodziest tiklīdz ielās sāk piepildīties. Stundas starp dzīvību man apkārt ir brīži, kad jūtos kā es pati. Šī spēle nekad nebeidzas. Paņem mani aiz rokas un ieved mūžīgā naktī, iepazīsti mani, neļauj man vairs cīnīties pretī. Lūdzu.

Gadalaiki nāk un iet un mēs atrodam jaunus veidus kā sevi pazudināt un atkal atrast pēc tam. Vai šī tiešām ir dzīve? Taisnība ir tikai viena, lai cik pušu būtu stāstā – sasien mani simts mezglos, bet es tev nekad neatklāšu savējo. Manas acis jau sen nodzisušas un es nekad neesmu redzējusi skaidrāk, es redzu kā saule spēlē savas spēles uz tavas ādas un beidzot jūtos mierā. Pakļauties straumei ir vislaipnākā lieta, ko tu vari pats sev nodarīt. Nebūt vēlviena klišeja, stāsts, ko mātes stāsta savām meitām, pakļaujies un ļauj, lai tevi nes.

July 1, 2020

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.